Bioloģiskā kaitēkļu apkarošana, ko bieži dēvē par biokontroli, ir kaitēkļu apkarošanas metode, izmantojot dabiskos plēsējus, parazitoīdus vai patogēnus. Šī pieeja sadarbojas ar dabu, lai saglabātu ekosistēmu līdzsvaru un aizsargātu kultūraugus, neizmantojot kaitīgas ķīmiskās vielas.
Bioloģiskajā kaitēkļu apkarošanā lauksaimniecības kultūrās tiek ieviesti tādi derīgi organismi kā parazītiskās lapsenes un plēsīgās ērces, kas plēš vai parazitē uz kaitīgajiem kaitēkļiem, piemēram, laputīm, zirnekļgrauzējiem, laputis vai kāpuriem. Kā alternatīvu var izmantot arī mikrobioloģiskos insekticīdus, kas sastāv no dabā sastopamām baktērijām, vīrusiem vai sēnītēm, lai iedarbotos uz konkrētām kaitēkļu sugām, vienlaikus nekaitējot nemērķa organismiem.
Atšķirībā no ķīmiskajiem pesticīdiem, kas var negatīvi ietekmēt ekosistēmas, bioloģiskā kaitēkļu apkarošana izmanto dabas mehānismus, piemēram, plēsējus, parazītus un labvēlīgos mikroorganismus, lai kontrolētu kaitēkļu populāciju. Šāda pieeja ne tikai samazina ietekmi uz vidi, bet arī līdz minimumam samazina rezistences pret pesticīdiem risku, padarot to par ilgtspējīgu un efektīvu ilgtermiņa stratēģiju kaitēkļu apkarošanai. Turklāt, tā kā patērētāji un mazumtirgotāji arvien vairāk dod priekšroku bioloģiskiem un videi draudzīgiem produktiem, pieprasījums pēc bioloģiskām kaitēkļu kontroles metodēm, visticamāk, pieaugs, padarot tās par perspektīvu izvēli lauksaimniecībā un kaitēkļu apkarošanā.
Dabīgie ienaidnieki ir vērsti tikai pret konkrētām kaitēkļu sugām. Tiem ir minimāla ietekme uz blakusorganismiem, līdz minimumam samazinot blakus kaitējumu.
Pret dabiskajiem ienaidniekiem kaitēkļi parasti neizveido rezistenci salīdzinājumā ar ķīmiskajiem pesticīdiem.
Atšķirībā no ķīmiskajiem pesticīdiem bioloģiskās kaitēkļu kontroles metodes nekaitē videi, nodrošinot ekosistēmu saglabāšanu.
Bioloģiskā kontrole samazina vajadzību pēc nepārtrauktas ķīmiskās apstrādes.
Biokontroles metodes nerada risku cilvēku un mājdzīvnieku veselībai, tāpēc tās ir drošāks risinājums.
Pastāv trīs galvenie bioloģiskās kaitēkļu kontroles metožu veidi: saglabāšanas, klasiskās un papildinošās metodes.
Konservatīvā bioloģiskā kontrole ir vērsta uz dabisko ienaidnieku un labvēlīgo organismu klātbūtnes palielināšanu vidē, lai saglabātu līdzsvaru starp kaitēkļiem un to plēsējiem. Tā vietā, lai ieviestu jaunus organismus, šī metode ietver tādu apstākļu radīšanu, kas veicina esošo derīgo sugu izdzīvošanu un aktivitāti. Kā piemēru var minēt īpašu puķu stādīšanu, kas nodrošina patvērumu derīgajiem kukaiņiem, piemēram, lapsenēm un parazītiskajām laputīm. Saglabājot un kopjot šos dabiskos plēsējus, saglabājošā bioloģiskā kontrole laika gaitā palīdz kontrolēt kaitēkļu populācijas.
Klasiskā bioloģiskā kontrole ietver svešzemju dabisko ienaidnieku, piemēram, plēsēju vai parazitoīdu, ieviešanu, lai kontrolētu invazīvās kaitēkļu sugas. Šo metodi parasti izmanto, ja jauna kaitēkļu suga rada ievērojamus draudus lauksaimniecībai vai ekosistēmām. Zinātnieki identificē dabiskos ienaidniekus no kaitēkļa vietējās dzīvotnes, veic stingrus testus, lai pārliecinātos, ka tie nekaitēs sugām, kas nav kaitēkļa mērķsugas, un pēc tam tos izlaiž skartajā teritorijā. Piemēram, Austrālijas vaboles ievešana Ziemeļamerikā palīdzēja kontrolēt kokvilnas spilvenu zvīņu populāciju. Klasiskās bioloģiskās kontroles mērķis ir izveidot ieviestā dabiskā ienaidnieka pašpietiekamu populāciju, lai kontrolētu kaitēkļu populāciju.
Augmentatīvā bioloģiskā kontrole ir kaitēkļu apkarošanas metode, kas ietver periodisku dabisko ienaidnieku vai derīgo organismu izlaišanu teritorijā, lai samazinātu kaitēkļu populāciju. Atšķirībā no klasiskās bioloģiskās kontroles, kuras mērķis ir izveidot pašpietiekamas populācijas, papildinošā kontrole ir vērsta uz īstermiņa, mērķtiecīgām intervencēm. Šo metodi bieži izmanto lauksaimniecībā, lai risinātu tūlītējas kaitēkļu problēmas. Piemēram, audzētāji var izlaist plēsīgas ērces, lai kontrolētu zirnekļērču invāziju siltumnīcā. Papildinošā bioloģiskā kontrole var nodrošināt ātrus rezultātus un ir īpaši noderīga, ja dabiskie ienaidnieki vidē ir nepietiekami, lai efektīvi cīnītos ar kaitēkļu uzliesmojumiem.
Bioloģiskā kaitēkļu apkarošana ir atkarīga no kaitēkļu dabiskajiem ienaidniekiem, piemēram, plēsējiem, parazītiskām lapsenēm un patogēniem, lai kontrolētu kaitēkļu populāciju.
Daudzi bioloģiskās kontroles aģenti ir veiksmīgi izmantoti efektīvai kaitēkļu kontrolei. Tomēr ne visiem kaitēkļiem ir komerciāli pieejams efektīvs risinājums.
Parasti bioloģiskās kaitēkļu kontroles metodes ir vērstas uz konkrētiem kaitēkļiem, līdz minimumam samazinot kaitējumu derīgajiem kukaiņiem.
Sākotnējās ieviešanas izmaksas var atšķirties, bet laika gaitā tas parasti ir rentabls, jo uzlabojas kvalitāte un palielinās raža.
Jā, bioloģiskā kaitēkļu apkarošana labi sader ar bioloģiskās lauksaimniecības praksi, jo tā ļauj izvairīties no sintētiskām ķimikālijām.
Dažos gadījumos abu metožu integrēšana var uzlabot kaitēkļu apkarošanu, taču ir svarīgi ievērot savietojamības vadlīnijas. Pesticīdu savietojamību ar derīgajiem organismiem varat pārbaudīt mūsu blakusparādību lietotnē.