Bioloģiskā kaitēkļu apkarošana, ko bieži dēvē par biokontroli, ir kaitēkļu apkarošanas metode, izmantojot dabiskos plēsējus, parazitoīdus vai patogēnus. Šī pieeja sadarbojas ar dabu, lai saglabātu ekosistēmu līdzsvaru un aizsargātu kultūraugus, neizmantojot kaitīgas ķīmiskās vielas.
Bioloģiskajā kaitēkļu apkarošanā lauksaimniecības kultūrās tiek ieviesti tādi derīgi organismi kā parazītiskās lapsenes un plēsīgās ērces, kas plēš vai parazitē uz kaitīgajiem kaitēkļiem, piemēram, laputīm, zirnekļgrauzējiem, laputis vai kāpuriem. Kā alternatīvu var izmantot arī mikrobioloģiskos insekticīdus, kas sastāv no dabā sastopamām baktērijām, vīrusiem vai sēnītēm, lai iedarbotos uz konkrētām kaitēkļu sugām, vienlaikus nekaitējot nemērķa organismiem.
Atšķirībā no ķīmiskajiem pesticīdiem, kas var negatīvi ietekmēt ekosistēmas, bioloģiskā kaitēkļu apkarošana izmanto dabas mehānismus, piemēram, plēsējus, parazītus un labvēlīgos mikroorganismus, lai kontrolētu kaitēkļu populāciju. Šāda pieeja ne tikai samazina ietekmi uz vidi, bet arī līdz minimumam samazina rezistences pret pesticīdiem risku, padarot to par ilgtspējīgu un efektīvu ilgtermiņa stratēģiju kaitēkļu apkarošanai. Turklāt, tā kā patērētāji un mazumtirgotāji arvien vairāk dod priekšroku bioloģiskiem un videi draudzīgiem produktiem, pieprasījums pēc bioloģiskām kaitēkļu kontroles metodēm, visticamāk, pieaugs, padarot tās par perspektīvu izvēli lauksaimniecībā un kaitēkļu apkarošanā.
Bioloģiskās kontroles aģenti, ko bieži dēvē par biokontroles aģentiem, ir dzīvi organismi, kurus izmanto lauksaimniecībā, lai kontrolētu un samazinātu kaitēkļu populāciju. Šie aģenti piedāvā mērķtiecīgus un videi draudzīgus risinājumus kaitēkļu apkarošanai. Tie ir daļa no integrētās kaitēkļu apkarošanas stratēģijām, kuru mērķis ir līdz minimumam samazināt ķīmisko pesticīdu izmantošanu, vienlaikus saglabājot veselīgu kultūru un ekosistēmas līdzsvaru. Bioloģiskās kontroles aģentus var iedalīt dažādos veidos, tostarp plēsīgos kukaiņus un ērces, parazītiskās lapsenes, derīgās nematodes, derīgos mikroorganismus un citus.
Parazītiskās lapsenes ir daudzveidīga kukaiņu grupa, kas parazitē citus kukaiņus, efektīvi kontrolējot to populāciju. Šīs mazās ošiņas dēj olas saimnieka kaitēkļu ķermeņos vai uz tiem. Kad olas izšķiļas, osu kāpuri barojas un galu galā nogalina saimnieku. Parazītiskās lapsenes ir vērtīgas, lai apkarotu tādus kaitēkļus kā kāpuri, laputis un laputis.
Plēsīgās ērces ir sīki posmkāji, kas barojas ar kaitēkļu ērcēm un maziem kukaiņiem. Tās ir ļoti efektīvas kaitēkļu, piemēram, zirnekļu ērču, baltmutes un tripsu, populāciju ierobežošanā. Šīs derīgās ērces tiek izlaistas invadētajās platībās, kur tās apēd savu upuri, samazinot kaitēkļu skaitu.
Plēsīgie kukaiņi ir tādas sugas kā (laputis), laputis un lapsenes. Tie ir čakli plēsēji, kas barojas ar dažādiem kaitēkļiem, tostarp laputīm, laputīm, miltrasēm un kāpuriem. Plēsīgos kukaiņus parasti izmanto lauksaimniecībā, lai aizsargātu kultūraugus no kukaiņu invāzijas.
Labvēlīgās nematodes ir mikroskopiski apaļtārpi, kas parazitē gan augsnē dzīvojošos, gan lakstu kaitēkļus. Tās iekļūst saimnieka kukaiņu organismā un izdala baktērijas, kas nogalina saimnieku. Šīs nematodes ir efektīvas pret tādiem kaitēkļiem kā kāpuri un kāpuru kāpuri.
Labvēlīgos mikroorganismus izmanto kā biopesticīdus, lai inficētu un iznīcinātu dažādus kukaiņu kaitēkļus. Uzklāti uz augiem vai augsnes, tie piestiprinās pie kaitēkļa ķermeņa, iekļūst tā ārējā apvalkā un aug iekšpusē, izraisot kaitēkļa bojāeju. Labvēlīgie mikroorganismi ir īpaši efektīvi pret tādiem kaitēkļiem kā laputis, laputis un tripsis.
Parazītiskās lapsenes ir daudzveidīga kukaiņu grupa, kas parazitē citus kukaiņus, efektīvi kontrolējot to populāciju. Šīs mazās ošiņas dēj olas saimnieka kaitēkļu ķermeņos vai uz tiem. Kad olas izšķiļas, osu kāpuri barojas un galu galā nogalina saimnieku. Parazītiskās lapsenes ir vērtīgas, lai apkarotu tādus kaitēkļus kā kāpuri, laputis un laputis.
Plēsīgās ērces ir sīki posmkāji, kas barojas ar kaitēkļu ērcēm un maziem kukaiņiem. Tās ir ļoti efektīvas kaitēkļu, piemēram, zirnekļu ērču, baltmutes un tripsu, populāciju ierobežošanā. Šīs derīgās ērces tiek izlaistas invadētajās platībās, kur tās apēd savu upuri, samazinot kaitēkļu skaitu.
Plēsīgie kukaiņi ir tādas sugas kā (laputis), laputis un lapsenes. Tie ir čakli plēsēji, kas barojas ar dažādiem kaitēkļiem, tostarp laputīm, laputīm, miltrasēm un kāpuriem. Plēsīgos kukaiņus parasti izmanto lauksaimniecībā, lai aizsargātu kultūraugus no kukaiņu invāzijas.
Labvēlīgās nematodes ir mikroskopiski apaļtārpi, kas parazitē gan augsnē dzīvojošos, gan lakstu kaitēkļus. Tās iekļūst saimnieka kukaiņu organismā un izdala baktērijas, kas nogalina saimnieku. Šīs nematodes ir efektīvas pret tādiem kaitēkļiem kā kāpuri un kāpuru kāpuri.
Labvēlīgos mikroorganismus izmanto kā biopesticīdus, lai inficētu un iznīcinātu dažādus kukaiņu kaitēkļus. Uzklāti uz augiem vai augsnes, tie piestiprinās pie kaitēkļa ķermeņa, iekļūst tā ārējā apvalkā un aug iekšpusē, izraisot kaitēkļa bojāeju. Labvēlīgie mikroorganismi ir īpaši efektīvi pret tādiem kaitēkļiem kā laputis, laputis un tripsis.
Dabīgie ienaidnieki ir vērsti tikai pret konkrētām kaitēkļu sugām. Tiem ir minimāla ietekme uz blakusorganismiem, līdz minimumam samazinot blakus kaitējumu.
Pret dabiskajiem ienaidniekiem kaitēkļi parasti neizveido rezistenci salīdzinājumā ar ķīmiskajiem pesticīdiem.
Atšķirībā no ķīmiskajiem pesticīdiem bioloģiskās kaitēkļu kontroles metodes nekaitē videi, nodrošinot ekosistēmu saglabāšanu.
Bioloģiskā kontrole samazina vajadzību pēc nepārtrauktas ķīmiskās apstrādes.
Biokontroles metodes nerada risku cilvēku un mājdzīvnieku veselībai, tāpēc tās ir drošāks risinājums.
Pastāv trīs galvenie bioloģiskās kaitēkļu kontroles metožu veidi: saglabāšanas, klasiskās un papildinošās metodes.
Konservatīvā bioloģiskā kontrole ir vērsta uz dabisko ienaidnieku un labvēlīgo organismu klātbūtnes palielināšanu vidē, lai saglabātu līdzsvaru starp kaitēkļiem un to plēsējiem. Tā vietā, lai ieviestu jaunus organismus, šī metode ietver tādu apstākļu radīšanu, kas veicina esošo derīgo sugu izdzīvošanu un aktivitāti. Kā piemēru var minēt īpašu puķu stādīšanu, kas nodrošina patvērumu derīgajiem kukaiņiem, piemēram, lapsenēm un parazītiskajām laputīm. Saglabājot un kopjot šos dabiskos plēsējus, saglabājošā bioloģiskā kontrole laika gaitā palīdz kontrolēt kaitēkļu populācijas.
Klasiskā bioloģiskā kontrole ietver svešzemju dabisko ienaidnieku, piemēram, plēsēju vai parazitoīdu, ieviešanu, lai kontrolētu invazīvās kaitēkļu sugas. Šo metodi parasti izmanto, ja jauna kaitēkļu suga rada ievērojamus draudus lauksaimniecībai vai ekosistēmām. Zinātnieki identificē dabiskos ienaidniekus no kaitēkļa vietējās dzīvotnes, veic stingrus testus, lai pārliecinātos, ka tie nekaitēs sugām, kas nav kaitēkļa mērķsugas, un pēc tam tos izlaiž skartajā teritorijā. Piemēram, Austrālijas vaboles ievešana Ziemeļamerikā palīdzēja kontrolēt kokvilnas spilvenu zvīņu populāciju. Klasiskās bioloģiskās kontroles mērķis ir izveidot ieviestā dabiskā ienaidnieka pašpietiekamu populāciju, lai kontrolētu kaitēkļu populāciju.
Augmentatīvā bioloģiskā kontrole ir kaitēkļu apkarošanas metode, kas ietver periodisku dabisko ienaidnieku vai derīgo organismu izlaišanu teritorijā, lai samazinātu kaitēkļu populāciju. Atšķirībā no klasiskās bioloģiskās kontroles, kuras mērķis ir izveidot pašpietiekamas populācijas, papildinošā kontrole ir vērsta uz īstermiņa, mērķtiecīgām intervencēm. Šo metodi bieži izmanto lauksaimniecībā, lai risinātu tūlītējas kaitēkļu problēmas. Piemēram, audzētāji var izlaist plēsīgas ērces, lai kontrolētu zirnekļērču invāziju siltumnīcā. Papildinošā bioloģiskā kontrole var nodrošināt ātrus rezultātus un ir īpaši noderīga, ja dabiskie ienaidnieki vidē ir nepietiekami, lai efektīvi cīnītos ar kaitēkļu uzliesmojumiem.